Vai mednieki spēj ietekmēt to, kādi būs jaunie Medību noteikumi?

Noslēgumam tuvojas Medību noteikumu grozījumu process. Savādāk kā par mokošu to grūti nosaukt. Kā, mūsdienās, top šādi noteikumu projekti un cik mednieki spēj šo procesu ietekmēt? Par to gribu padalīties savās pārdomās.

Faktiski darbs pie Medību noteikumu grozījumu projekta tika uzsākts jau vairākus gadus atpakaļ un ritēja paralēli grozījumiem Medību likumā. Tomēr, ievērojot normatīvo aktu hierarhiju, galīgo noteikumu versiju varēja izstrādāt tikai pēc tam, kad bija pieņemti grozījumi likumā. Domāju, ka lielākā daļa mednieku vēl labi atceras, ka Medību likums tika pieņemts pagājušā gada vasarā, bet stājās spēkā ar šī gada 1. janvāri. Likumdevējs bija paredzējis, ka jaunajiem Medību noteikumiem jāstājas spēkā ar šī gada 1. aprīli. Diemžēl, darbs pie šo noteikumu izstrādes nenoritēja tik raiti, kā plānots un, kaut arī aprīlis jau pienācis, jaunie noteikumi, visticamākais,  netiks pieņemti ātrāk par maiju. Saprotams, ka daudziem var rasties jautājums - kā šis process notiek un kādēļ tas ir tik ilgs?

Gribu uzsvērt, ka mūsdienās normatīvie akti, kas skar plašas sabiedrības intereses, lielākoties ir izstrādāti un pieņemti kā kompromisa variants un tā īsti neapmierina nevienu. Tieši tāpat tas ir arī ar Medību noteikumiem. Kaut arī daudziem medniekiem var likties, ka šie noteikumi ir domāti vienīgi medniekiem un nevienam citam gar to nav nekādas daļas, tā tas gluži nav. Tieši Medību noteikumos ir daudzas tādas lietas, kas būtiski ietekmē visplašākās sabiedrības intereses. Jautāsiet, kādas tieši? Piemēru netrūkst. Tieši Medību noteikumi ir tie, kas nosaka, kuras dzīvnieku sugas Latvijā ir medījamas. Kā to var darīt - limitēti vai nelimitēti? Kāda ir medību sezona - kad tā sākas un kad beidzas? Par visiem šiem jautājumiem noteikumu izstrādes procesā bija visdažādākie viedokļi. Gan par to vai kormorāni jeb jūras kraukļi ir jāiekļauj medījamo sugu sarakstā vai tomēr nav, gan to, ko darīt ar invazīvām vai Latvijas faunai neraksturīgām sugām (piemēram Zeltainais šakālis un citi), gan to, vai mežirbes būtu jāiekļauj limitēti medījamo sugu sarakstā. Viedokļi, kā jau parasti, visdažādākie. Tas pats jāsaka par dažādu sugu medību termiņiem. Tieši šajā jautājumā notika visasākā dažādu sabiedrības grupu interešu sadursme. No vienas puses lauksaimnieki un mežsaimnieki, kuri uzsver, ka dzīvnieki nodara ievērojamus postījumus, tādēļ medību sezonai jābūt maksimāli garai, bet no otras puses dzīvnieku aizstāvji, kuri iebilst pret to, ka kāda suga tiek medīta laikā, kad dzimst mazuļi. Un lai kāds arī būtu beigu beigās pieņemtais lēmums, kādu no pusēm tas, visticamākais, neapmierinās, bet vainīgi būs mednieki.

Šie nav vienīgie jautājumi, par kuriem Medību noteikumu izstrādes laikā tika meklēti kompromisi. Tas pats attiecas uz pneimatisko ieroču pielietojumu, medību munīciju un rīkiem un vēl daudziem citiem jautājumiem. Loģiski, rodas jautājums, cik būtiski visi šie nosacījumi ir medniekiem? Atbilde ir  - bieži vien nebūtiski. Mednieki paši spēj izvēlēties saprātīgus risinājumus un tas, ka ar pneimatiku drīkstētu medīt zosis vēl nenozīmē, ka kāds to tiešām reāli darītu. Tomēr, ja noteikumi šādu iespēju paredzētu, tad jebkurš negatīvais piemērs, kad kāds būtu šāvis, bet nebūtu nošāvis, tiktu izmantots kā arguments pret medībām kā tādām. Vai medniekiem to vajag? Domāju, ka nē. Jau tā netrūkst gadījumu, kad atsevišķi negatīvie piemēri, no konteksta izrautas situācijas vai pat safabricēti notikumi tiek izmantoti kā argumenti pret medībām. Tādēļ medniekus pārstāvošo organizāciju uzdevums medību noteikumu izstrādes laikā bija nevis panākt maksimāli garas medību sezonas un iespējami plašu medību metožu pielietošanu visām medījamām sugām, bet gan tieši šī kompromisa meklēšana starp galēji pretējiem viedokļiem, lai galu galā cietēji neizrādītos nedz medījamie dzīvnieki, nedz paši mednieki.

Bet nu, atgriežamies pie virsrakstā minētā jautājuma. Vai to ir izdevies panākt? Domāju ka jā. Izmaiņas medību termiņos ir minimālas. Dažai sugai sezona kļuvusi nedaudz garāka, citai nedaudz īsāka, bet nekādu kardinālu izmaiņu nav. Tas pats attiecās arī uz pneimatikas izmantošanu medībās. Pret to, ka pneimatiskos ieročus varēs izmantot vārnu, žagatu, kā arī lauka un mājas baložu medībās vairs neiebilda neviena no iesaistītajām organizācijām. Esmu gandarīts, ka liela daļa no noteikumu starpministriju saskaņošanas sanāksmē panāktajiem formulējumiem ir tieši Latvijas Mednieku savienības piedāvātie. LMS bija vienīgā no medniekus pārstāvošajām organizācijām, kura savus iebildumus un priekšlikumus Medību noteikumu redakcijai nosūtīja tad, kad noteikumu projekts tika izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē. Tas nozīmē, ka mums vienīgajiem no mednieku organizācijām bija pamats piedalīties un paust viedokli starpministriju saskaņošanas sanāksmē. To mēs arī darījām un rezultāts ir tāds, ka faktiski visi LMS iesūtītie priekšlikumi un iebildumi ir ņemti vērā. Vienīgais jautājums, kurā netika pieņemta LMS redakcija, bet tika panākts kompromiss ir jautājums par bebru medību termiņa beigu datumu. Galu galā starp diviem piedāvātajiem variantiem (31. marts vai 30. aprīlis) tika panākts kompromiss - 15. aprīlis. Šāds bebru medību beigu termiņš ir arī mūsu kaimiņu valstīs Somijā, Igaunijā un Lietuvā.

Secinājums par šo noteikumu tapšanas gaitu ir tāds, ka process ir ļoti garš un pietiekami mokošs. Tomēr tajā ir jāpiedalās. Pie kam tas ir jādara no paša sākuma līdz pat pēdējam brīdim. Jo tieši pēdējā brīdī, visbiežāk, noteikumos parādās dažādi brīnumi un jautājumi, kas pirms tam darba grupā vispār nav skatīti. Šādu darbu var veikt tikai spēcīga organizācija, kurai ir gan resursi, gan pietiekama kvalifikācija, lai to izdarītu. Un LMS tāda ir. Tādēļ tiem, kuri joprojām uzskata, ka medniekiem nav nepieciešama spēcīga, mūsu visu intereses pārstāvoša organizācija, iesaku vēlreiz pārdomāt savu nostāju. Tikai spēcīga, lielāko mednieku daļu pārstāvoša organizācija, var aizstāvēt mednieku intereses un nodrošināt iespējas medīt arī nākotnē.